Šajā posmā viss, par ko spējam domāt, ir tas, ka šī ir lielākā ekskluzivitāte un luksuss, kādu esam piedzīvojuši. Parastajā izpratnē līdz tam ir ļoti tālu. Liela daļa no šī ceļa posma ved gar Afganistānas robežu, kuru no Tadžikistānas nodala ļoti netīra un krāčaina upe, un jauni puiši ar snaiperiem un automātiem, kas patrulē gar ceļa malu. Braucot šo posmu, paliekam gan pie vietējiem, gan telšu nometnēs.
Ceļi ir diezgan ekstrēmi – bezceļi ar šīfera kārtu un akmeņainas upes, kuras jāšķērso, lai atgrieztos maršrutā. Pa ceļam četras reizes esam mainījuši riepas vienai mašīnai 😂
Vietām skati liek domāt, ka esam pirmie latvieši uz Mēness. Nereāli, vārdiem neaprakstāmi, brīžiem pat rauj uz bimbu. Šofera Irisa vārdiem: «Такая панорама, что я, что-то даже чувствую , прикинь»
4.septembra rītā pamodāmies telšu nometnē 3600 m vjl. ar skatu uz ezeru. Dažiem pa nakti bija kalnu slimības pazīmes. Diena pagāja bez riepu maiņas, taču šodien paredzēts uzbraukt pārejā 4650 m vjl. Tiem, kas nav bijuši augstkalnos, pat neienāk prātā, kas var gadīties (un arī negadīties) – reibonis, vemšana, plaušu tūska utt.
Skābekļa trūkums? Varam pasmieties…
Pēc mūsu ceļotājas vārdiem: Man pārejā no skābekļa trūkuma sākās smieklu lēkme 😂 Nedaudz griezās galva, taču viss bija pilnīgi normāli. Paredzēts nakšņot 3800 m vjl. telšu nometnē pie Kharakul ezera, taču īsi pēc virsotnes sasniegšanas 3 cilvēkiem palika ļoti slikti. Tika lietots skābekļa balons, un nekavējoties pieņemts lēmums doties zemāk, vismaz par 500 m, lai simptomi nepasliktinātos.
Šajā brīdī mēs esam Tadžikistānā, un nākamais zemais punkts ir Kirgiztānā. Tas nozīmē, ka jāšķērso robeža, kura strādā līdz 17.00 un šobrīd ir jau 19:00. Braucam robežas virzienā, lai lūgtu robežsargiem izdarīt izņēmumu. Tadžiki momentā piekrīt, pretī prasa cigaretes. Mums ir tikai tievās 😂 Ieejam ar pasēm. Robežsargs apsēdina mūs pie galda, pats apsēžas un datorā ieslēdz Coju – dziesmu Kukuška. Man gribējās rēkt, tāpēc liku rokas priekšā sejai un tēloju, ka raudu 😂 15 km neitrālā zonā Kirgīzi mūs izlaida bez cigaretēm.
Naktsmiers un ikdiena
Saprotam, ka teltīs palikt vairs nav opcija. Pirmajā pierobežas pilsētā atradām vietējos ar lielu viesu māju, kas bija gatavi mūs nekavējoties uzņemt. Pārlaidām nakti, un tiem, kam bija slikti, kļuva daudz labāk.
Ceļotājai mazgājot traukus tīrā ezerā, kāds viņai pajautāja, vai nevajag pēc tam noskalot vēl dzeramajā ūdenī, lai nebūtu parazīti. Vienīgā atbilde, kas viņai ienāca prātā bija: vienīgie parazīti šeit esam mēs.
Kalnos nevienu nesaudzē un nekad nevar zināt, kas notiks pēc minūtes – caura riepa, ceļa nogruvums, reibonis vai pilnīga laime.
Iepazīsties ar mūsu ceļotāju Sintiju klikšķinot šeit
