Kazahstāna ir kontrastu zeme, turp jādodas baudīt visneparastākās dabas un sajūtu kombinācijas. Un tas ir tikai loģiski, jo, pirmkārt, tā ir milzīga. Tā ir devītā lielākā valsts pasaulē, aizņem 2,7 miljonus kvadrātkilometru. Lai apbrauktu apkārt Kazahstānai, ir nepieciešamas vismaz divas, trīs nedēļas. Laika apstākļi dažādās valsts vietās vienlaicīgi var atšķirties no -5 Ziemeļkazahstānā līdz pat +30 Dienvidkazahstānā.
“Un kontrasti nav tikai starp reģioniem. Pat atrodoties tikai Almatī agrā rudenī vai vēlā pavasarī, ir iespējams piedzīvot gan vasaru, gan ziemu, gan sniegu, gan galvu reibinošu vēju un +30 grādu karstumu vienā dienā. Tāda ir Kazahstāna un arī tās viesmīlīgie iedzīvotāji, kontrastu pilni un negaidīti pārsteidzoši”, saka ceļojuma organizators. Nu labi, pārbaudām atsauksmes un laižam.
…Beidzot būs kaut kas pilnīgi citādāks.
Kazahstāna? Tiešām?!
Uz Kazahstānu pirmo reizi, protams, dodamies ar stereotipiem un aizspriedumiem, kā jau kārtīgam latvietim pieklājas. Ja ceļojumā dodas sievas, tad mājās palikušie vīri nav pārliecināti, ka sievas vispār atlidos atpakaļ, jo no drošiem avotiem ir zināmi daudz dažādi gadījumi, kad iemaina pret zirgu vai ganāmpulku, vai mašīnu, vai vienkārši nozog pārdošanai. Nav izslēgts, ka atpakaļ lidos aitu bars sievas vietā. Bet tā ir viņas pašas, pieauguša cilvēka izvēle – turp doties.
Nav saprotams arī, kādas drēbes ņemt līdzi, jo organizators tā arī nedod īsu un skaidru atbildi par konkrētiem laika apstākļiem, bet min visdažādākās, neiespējamas temperatūru kombinācijas. Nav arī pārliecība, ka būs normāls ēdiens, kaut sola ēdināšanu 3x dienā un tāpēc katram gadījumam koferī jāiemet kāds kastrolis, sausā zupa ar desu un tējkanna, cerībā, ka elektrība tak vismaz būs. Un končas noteikti, kad beigsies pulveris, lai ir cukuriņš. Teica, ka tur ēd zirga gaļu, kas skan vienkārši drausmīgi. “Labāk vispār neēdīšu”, domā lielākā daļa grupas biedru. “Tā, ka končas tur vispār diez vai eksistē, nabaga bērniņi”…
Almatī – Kazahstānas lielākā pilsēta
Ierodoties Almatī, robežsargi mūs sagaida tikpat aizspriedumaini, kā mēs esam ieradušies, pat vēl trakāk. Pēta pases no visām pusēm, liek vilkt pirkstu nospiedumus speciālā aparātā, kaut kur, kaut ko reģistrē datorā, uzdod jautājumus. “Nav īsti skaidrs, vai vispār netiek pārkāptas mūsu tiesības? Neredz, ka esam eiropieši, vai?” Par laimi saņemam savus čemodānus, mums pakaļ pat atbrauc pavisam normāls, parasts mikroautobuss un laimīgi, ka esam sagaidīti, dodamies skatīt slavenāko Kazahstānas pilsētu – Almatī.
Milzīga, liela, auto piepildīta bijusī valsts galvaspilsēta. Satiksme, kā jau dienvidos, brīžiem haotiska, ar visādiem interesantiem automobiļiem piepildīta. Lielas, platas ielas, daudz parku, smogs, putekļi, koša saule un viss pilns ar zaļiem kokiem. Kaut kur notiek ceļu remonts, pārpildīti autobusi un trolejbusi, ļoti daudz cilvēku.
Aizdomīgi smaidīgs vietējais gids autobusā mums kaut ko stāsta par koku apūdeņošanas sistēmu, par āboliem, parkiem, uzrakstu pārveidošanu kazahu valodā. Caur autobusa logu kontrastē saulē spīguļojoši spoguļdebesskrāpji un īpatnēja, veca apbūve ar krāsainām caurulēm, kas savilktas ārpus zemes gar māju sienām, jumtiem un pat pāri ielām. Dzeltenas, gaiši zilas…
Ierodamies uz brokastīm moderna tirdzniecības centra kafejnīcā un gaidāmā ķieģelīša ar kaut ko uz tā un melnās tējas vietā mielojamies ar parastu kapučīno, grieķu salātiem un siera kūku. Vietējais gids joprojām ir smaidīgs un priecīgs. Varētu pat domāt, ka viņam patīk tas, ko viņš dara, ka mēs arī viņam patīkam un, ka viņam patīk šī karstā un skaļā pilsēta. Kamēr brokastojam, gids ar šoferīti piepilda autobusu ar ūdens pudelēm. Pagaidām viss izskatās diezgan ok. Laikam ūdeni varēja līdzi no Latvijas nevest.
Viesmīlīgie Kazahi
Smaidīgs, liela izmēra šoferis ar ļoti sirsnīgām acīm aicina visus ieņemt vietas autobusā un dodamies tālāk pilsētas apskates ekskursijā. Šoferis saka, ka esot kazahs, bet arī kirgīzs un audzis kalnu aulā Kirgizstānā, bet tagad gan jau sen dzīvo Almatī un aulā dzīvojot tikai viņa jaunākais dēls, kuru viņš jau maziņu atdevis saviem vecākiem. Viņš slikti runā krieviski, tāpēc saprašanu, ko īsti viņš saka atstājam uz vēlāku laiku.
Dodamies uz pilsētas parku. Redzam degot mūžīgo uguni Lielā Tēvijas kara upuru un varoņu piemiņai, puķes pie monumentiem un nevaram saprast, kas te īsti notiek. Viņi tiešām joprojām atzīmē Uzvaras dienu?! Te, Almatī, viss ir tik atšķirīgs un kontrastains, galvai pēc lidojuma grūti visu saprast, jo nedaudz griežas. Mūžīgā uguns ar sarkanām tulpēm. Bērni, kuri traucas ar moderniem elektromobiļiem pa parku, kopā ar saviem vecākiem priecīgi gavilējot un izrādot sajūsmu. Skaista, atrestaurēta dzeltena koka baznīca. Grezna sarkana kariete, kura braukā pa parku gar dzelteno baznīcu.
Austrumu tirgus un ikdiena
Austrumu tirgus, kurā skaļi klaigā uzbeku tirgotāji un liek Tev pirkt garšvielas tik uzstājīgi, ka šermuļi uzmetas. Reāla zirga – reāla desa, grupas vadītāja izslavēta delikatese. Veikali, kuros jau pirms kovida norēķinājās vienkārši ar telefoniem un negrib pieņemt mūsu zelta kredītkartes. Pods, kurš pats tev iesmaržina un nožāvē svarīgo punktu. Milzīgi, divstāvīgi, mežģīņu izcakoti limuzīnu džipi. Simtiem dažādu šokolādes konfekšu veikals, skaists kā pasaku mājiņa. Vecs, sarūsējis, raibs zapiņš–taksis, kura durvis pie auto korpusa piesietas ar savilcēju un lentu, lai nenokrīt…kas kopskatā izskatās pēc nošmulētas dāvanas.
Plato ielu malās visur stāv cilvēki ar paceltām rokām, mēģinot noķert taksi, kas šeit var būt jebkurš, kurš ir gatavs apstāties. Nereāli skaistas, marmorā greznotas metro stacijas un metro biļete par 10 centiem. Uzbeku virtuves restorānā sēžam uz spilveniem pie maziem, zemiem galdiņiem – tapčanā. Skatāmies, kā vietējie: ieēd-paguļ, paguļ-padzer tēju un tā var pat vairākas stundas no vietas, jo jūtas ļoti ērti. Mums, latviešiem parastajiem, nav tik viegli ierūmēties uz tapčana. Īsti nav saprotams, kur likt kājas, stumt zem galda, krustot, sēdēt virsū un kā noturēt muguru, lai nesāp un vēl arī paēst plovu. Un piecelšanās no tā vispār ir izaicinājums. Tāpēc esam priecīgi doties tālāk iepazīt Almatī.
Vakarā Almatī pārvēršas īstā gaismas un mūzikas festivālā. Parkos mirdz krāsainas strūklakas un koši apgaismoti koki. Pasaku laternas aicinoši izgaismo celiņus. Arbats atgādina brīvdabas koncertu sarīkojumu, visapkārt dzied un dejo ielu mākslinieki, kafejnīcas un ielu soliņi ir pilni ar ģimenēm, kas devušās vakara pastaigā, kaut jau tuvojas pusnakts un bērniem jau sen vajadzētu būt gultās. Gards saldējums, picas un svaigi spiestas sulas. Un Tavas sajūtas nemanāmi saplūst ar kopējo laimes un viegluma noskaņu, kas virmo visapkārt.
Jā, ir kolosāli, gluži kā filmā. Tu smaidi.
