Gribējām pasēdēt, atsvaidzināties un kaut ko iekost. Vienmēr jābūt uzmanīgam ar to, ko karsti vēlies un manifestēšanu…Mūsu gids un jaunais draugs, mēģinot mūs uzmundrināt un nedaudz atdzīvināt, sāk bārstīt jokus par karstumu un tūristiem ar tādu ātrumu, ka svelme šķietami aizmirstas. Mēs sēžam tajā pašā mikropilienu miglā ar ventilatoriem, esam kļuvuši pavisam relaksēti un miegaini.
Armēnijas virtuve
Tai laikā, kad modrība jau zudusi, oficianti ar tādu tempu sāk piepildīt mūsu galdu, ka acis ņirb. Kārtīgi pieēdamies, izgaršojot katru kumosiņu gardā un siltā lavaša, matnakaša un dažādo sāļo sieru asorti, klausāmies stāstus un koķetējam ar foršajiem oficiantiem. Taisām lavaša tūtiņas ar zaļumiem, ēdam riekstus, kaifojam no baklažānu rullīšiem… un karstums vairs nav latvieša lielākais ienaidnieks, tas ir palicis kaut kur tālu Kaskādē. Ir labi.
Kad esam paēduši, uz galda pēkšņi sāk parādīties jauns ēdienu vilnis milzīgos apjomos. Vīnogu lapu tīstokļi – dolma, paplātes ar karsti kūpošu šašliku kalnu, svaigi un grilēti dārzeņi, vēlreiz tikko cepta maize…
“OMG, izrādās, ka mēs tikai tagad sāksim tiešām ēst un pirms tam tikai ielikām pamatiņu!” Stenam, pūšam, pogājam vaļā bikses un ar iebildumiem, bet ēdam – ko citu darīt?! Citādi visi iesaistītie armēņi apvainosies…tā, ka pilnīgi visi. Un ir samaksāts. Kad jau vairs nevar pat paelpot, klāt ir arbūzu kalni, vīnogas, saldais pīrāgs un stipra kafija… Tiklīdz atļaujies kaut ko apēst, paplātes maģiski no jauna tiek piepildītas, vai ja Tavs šķīvis ilgi stāv pilns – tas zibenīgi tiek nomainīts uz tīru šķīvi. Acīmredzot, Tev negaršo. Tas ir tik smieklīgi – pat bez armēņu jokiem šī situācija ir vienkārši traka! Tik daudz mēs parasti ēdam tikai Jaungadā un tas ilgst visu nakti, nevis pusdienu pauzē.
…un tā stenot ir pagājušas jau pāris stundas, laiks ir apstājies un mūsu vēderi uzpūtušies kā akmens bumbas. Darbojas gravitācija – tā mūs velk pie zemes vai, pareizāk sakot, burtiski pielīmē pie krēsliem. “Kā lai dodas tālāk pastaigā? Nav ne mazākās jausmas.” Lūdzam nelielu žēlastību – vienkārši ļaut mums vēl mazu brītiņu pasēdēt un vairs neko, lūdzu, neko mums nenest!
Tādas epizodes un ēšanas maratoni mūs pavada katru dienu, vairākas reizes dienā. Šķiet, ka ceļojuma organizatori ir īpaši palūguši armēņiem mūs uztrenēt pasaules ēšanas čempionātam un kuņģa staipīšanas konkursam. Kad beidzot esam pieraduši ilgi un daudz ēst, ēdot baudīt apkārtējo viesmīlību un viegli, bez pašpārmetumiem pieņemt, ka ēšana ir nevis grēks, bet piedzīvojums un viss iekļauts ceļojuma sastāvdaļa.
Armēnijas ceļojuma pēdējā diena
Mūs sāk trenēt atpakaļ – ēst mazāk. Par to esam nedaudz sašutuši, jo vēderi jau ir pieraduši pie karaliskā režīma. Armēņiem divreiz nav jāsaka – viņi pieņem ēdelīgos un badīgos latviešus kā savējos, ar smaidu un sapratni, un noteikti neliek mums badoties.
Vēl trakāk vai īpašāk notiek, ja kādam no kompānijas ir dzimšanas vai vārda diena. Armēņiem vārda dienas var izskaidrot tikai kā “vārda dzimšanas diena”. Tad papildus vēl nāk tortes, apsveikuma dziesmas, daudz sveces, dažādi stiprie dzērieni, īpašs granātābolu vīns vai kāds paša saimnieka darinājums, pat kopīgas dejas – un tas viss notiek vismaz trīs dienas, vai kamēr esam Armēnijā. Jubilārs ir īpašā statusā, saņem dāvanas no visiem apkārtējiem, kas tikai padzird vien par tā svētkiem. Torte, kura saprotams ir milzīga, tiek ņemta līdzi ceļojumā līdz pilnīgai tās apēšanai vai atdāvināšanai. Autobusā noteikti ir ledusskapis un tiek cienāti visi satiktie jaukie cilvēki, gida un šoferīša draugi. Tie, savukārt, cienā visus atpakaļ ar to, kas viņiem ir garšīgs un tā notiek nebeidzamas svinības, jautrība un piedzīvojums.
Ja pusdienas vai vakariņas ir privātmājās – pie kādas īpašas personas – tad obligāti tiekam iepazīstināti pat ar vismazākajiem mazbērniem. Ak jā, armēņi lepojas, ja dzīvo visi kopā. Bet tas jau ir atsevišķs stāsts.
Armēnijas slavenie džeza klubi
Jau unotravel ceļojuma programmā vairākkārt ir minēti džeza klubi, kurus ir ieplānots apmeklēt. “Nevar teikt, ka tas ir baigi forši, neesmu nekāds džeza fans un te izskatās, ka būs par daudz. Nāksies domāt kā sevi izklaidēt, kamēr grupa ļausies džeza valdzinājumā.”
Vispār programmā vairākkārt ir minēti dzīvās mūzikas vakari, hm… Pirmajā vakarā džeza klubu neapmeklēju, kaut grupas vadītāja apgalvo, ka tas nav klasisks džeza klubs, kuru apmeklē rūtainās biksēs un vestītēs tērpti kungi ar kabatas pulksteni smagā ķēdē. Tā esot vieta, kur var degustēt armēņu kokteiļus ar Ararata brendiju, vienkārši atpūsties un pavērot vietējo kultūru. Nākamajā rītā, pēc pārējo grupas dalībnieku labajām atsauksmēm, nolemju nākamreiz garām šo iespēju nelaist. Izrādās tiešām, armēņu džeza klubs nav kāda elitāra un nopietna vieta, bet gan drīzāk dzīvespriecīgs pilsētas viesistabas variants.
Te pie viena galda sēž vecāki ar maziem bērniem, blakus jaunieši savā nodabā čalo, bet vēl tālāk eleganti kungi ar dāmām bauda vakariņas. Tas džeza kluba nosaukums te drīzāk ir kā simbols brīvībai un improvizācijai, jo mūzika ir tikai daļa no vakara. Es kā piesardzīgs tūrists sākumā ieņemu pozu “es tikai pasēdēšu maliņā un pavērošu”, te pēkšņi pieķeru savu kāju, kura ir sākusi sist takti. Nav nekādu ierobežojumu vai stingru noteikumu. Tava kāja var turpināt sist takti, Tu vari iet dejot viens vai kopā ar kādu no grupas, Tu vari arī piebiedroties kādiem citiem, kas jau dejo nelielajā placītī. Var arī vienkārši ēst vai izmēģināt visādus vietējo izdomātos kokteiļus ar kolorītu paskata kūciņu, turpināt nopietni vērot kā virtuozi mūziķi improvizē, un dabiski latviskā izbrīnā vērot, kā mazi bērni aizsnaudušies pie galdiņa, kamēr vecāki ēd vai dejo sēdus pozīcijā vicinot gaisā rokas.
Jā, tur nav klusums, bet kņada, troksnis un vienkārši tā saucamā “armēniska atmosfēra”. Kopā viss rada tik magnētisku enerģiju, ka Tu vairs nejautā par stiliem vai žanriem. Tu mācies saprast, ka Erevānā džezs ir sinonīms vārdam “būt kopā un baudīt dzīvi” jebkurā vecumā un kombinācijā.
Dejas un armēņu mode
Vienu vakaru pavadījām džeza klubā, kurš drīzāk atgādina milzīgu kruīza kuģi apvienojumā ar superstāru koncertu. Vai tomēr tas bija restorāns? Ar milzīgām, vaļējām, divstāvīgām ēdamzālēm, kur ārpus ēdināšanas zonas galdiņiem – zaļajā zonā atrodas milzīga skatuve uz kuras rotē dažādas mūzikas grupas. Patiesībā Tu pat nesaproti kā jūties. Katrā gadījumā, ne kā Armēnijā. Visapkārt kā skudriņas skraida oficianti. Sievietes sapucējušās atbilstoši jaunākajiem franču modes žurnāliem, galanti vīrieši, daudz visādu vecumu bērni. Visi skaļi sarunājas, smejas un dejo, radot nepārtrauktu mutuļošanu, kurā esi iemests, jo gribi iepazīt vietējo kultūru.
Džeza kluba nosaukums šeit iegūst pavisam citu mērogu, šovakar tā nav maza un dūmakaina telpa, bet gan vērienīga ballīte, kurā sanākusi teju visa pilsēta. Tu sēdi šajā mutuļojošajā elegancē, vēro to cilvēku pūli un saproti, ka armēņi tiešām prot atpūsties bez robežām starp paaudzēm un sociālajiem statusiem.
Laikam jāiet padejot, mani te neviens nepazīst… 😊
