Šodien dodamies uz kādu slavenu kanjonu, kurš esot “Amerikas Lielā kanjona mazais brālis”, saka vietējais gids un aizrautīgi stāsta dažādus interesantus faktus par to. Vispār tas atrodas diezgan tālu no Almatī – 400 km esot jābrauc. Braucam pa taisnu ceļu gar horizontu, gar bezgalīgām stepēm un tuksnešainiem līdzenumiem. Brīžiem acīm redzamā attālumā nav nevienas dzīvas dvēseles. Dudinam gar kalnu grēdām, cauri ciematiem un pilnīgam mieram, klausoties interesantus stāstus par vietējo paražām, moderno ikdienu…
Satiksme Kazahstānā
Mums šķiet interesanti, ka uz lielceļa atļautais braukšanas ātrums ir 140km/h! Tas šķiet tik komiski un neticami, ka mēģinam nofotografēt zīmi 140. Kazahstāņi netic, ka Latvijā nav nevienas šosejas, kur var braukt tik ātri un skaļi smejas, kad stāstam “pie mums jābrauc uz 90 un atsevišķās vietās drīkst uz 100”. Viņi saka, ka “tad jau mums labi, vispār nekad neesot avārijas, ja tik ļoti lēni braucam.” Automašīnas Kazahstānā ir aprīkotas ar radaru detektoru, kurš visu laiku ziņo, kur atrodas radars un kāds ir atļautais ātrums, runājot jocīgā robota balsī. Radaru detektori ir atļauti un nekādas problēmas nerada – tieši otrādi.
Kazahstānas ēdiens un uzkodas
Braucam gar klinšainiem kalniem, asfalta ceļš sāk vīties augšup un mums pretī – kārtīgā rindā, taisni pa ceļu nāk milzonīgi, skaisti zirgi. Uzreiz gribam zināt, vai “šie ir tie, kurus taisa desās?!” (jokojamies) un iebilstam, ka “tik skaistu dzīvnieku ēst ir pilnīgi garām”. Bet vietējiem zirga gaļa garšo un tā ir ikdienas uztura sastāvdaļa. Zirgs labi pielāgojas Kazahstānas klimatam, nodrošina cilvēkus ar enerģijas bagātu pārtiku, jo esot kustīgāks par liellopu un tāpēc tā gaļa ir veselīgāka.
Mēs vēl neesam ēduši piecu pirkstu ēdienu – Bešbarmaku, bet tajā arī esot zirga gaļa un pat desa. Gids stāsta, ka “to ēd ar pirkstiem visi kopā no liela trauka”. Kaut kā neticas, bet tad jau redzēs…
Tā arī braucam un jautri pļāpājam. Pa ceļam nopērkam augļus un arī kurtu, kuru tūlīt garšosim, jo vietējais gids visiem mums nopircis pilnu maisiņu ar šo gardumu. Ui, nē, mums nevienam negaršo sāļi skābā, saulē izžāvētā, cietā sūkalu bumbiņa. Gids nebēdā un abi ar šoferi apēd to gardu muti.
Lielā Kanjona mazais brālis
Drīz jau būsim klāt Šarinas kanjonā, brīnāmies, jo nepamanījām tos 400 km…ceļi gan pārsvarā bija ļoti labs asfalts, bet vienalga. Izrādās, ka vietējie sakot km skaitu uzreiz saka cik būs jānobrauc kopā – turp un atpakaļ! Pirmo reizi ko tādu dzirdam, tad nu sprēgājam pēc sirds patikas ar jokiem.
Kanjons uzrodas pēkšņi, nekas neliecina par tā esamību, kamēr negaidot it kā paveras zeme un tur sarkanas klintis. Kanjons kā jau Lielā kanjona mazais brālis. Iespaidīgi. Grandiozi. Fascinējoši. Esam sajūsmināti un kā neticīgie Tomi, brīnāmies, ka ko tādu tiešām redzam – Kazahstānā. Staigājam, skatāmies, bildējamies, filmējamies, rāpjamies augšā-lejā, braucam ar “eko taksi”, kas patiesībā ir gaziks bez jumta, tātad kabriolets. Baudām skaistos skatus, iespaidīgos veidojumus un svaigo, saulaino gaisu. Cenšamies iedomāties, kā te būtu naktī, kad, kā stāsta gids, “kliedz sikspārņi, citi zvēri un mēness apspīd lielos klinšu tēlus pārvēršot tos baisos briesmoņos”.
Atpakaļceļā dodamies gandarīti un noguruši, bet iemigt līganajā braucienā neļauj vietējā gida un šoferīša savstarpējā komunikācija. Viņiem par katru lietu atšķiras viedoklis un pieredze, kur viens saka balts, otrs saka melns un tā bezgalīgi. Draudzīgi strīdoties, viņi liek arī tūristiem smieties līdz asarām, brīžiem pat sāp vēders no smiekliem. Tā nemanot mēs nonākam atpakaļ Almatī, gatavi vakariņām un nakts atpūtai.
Lieliska diena.
Piedzīvojums vilcienā
Pēc lieliskas, piesātinātas dienas, kas bagāta gan ar dabas skatiem, gan gardiem ēdieniem, šovakar kāpsim vilcienā, lai dotos uz dienvidiem. “Vilciena kupejā neesmu braukusi… gadus 35”. Grupas vadītāja apgalvo, ka viss būs labi – ka būs silti, jauki un ērti, un ka varēšot labi izgulēties, tomēr pārliecības par to nav.
Atmiņā joprojām dzīvo diezgan netīras kupejas ar aizspeķotiem logiem, piedzērušiem vīriešiem, kas ēd ķiplokmaizes un vilciena pavadoņi, pie kuriem par kapeikām jāpērk negaršīga tēja. Bet neko darīt – tas nāk komplektā ar šo “viss iekļauts” ceļojumu. Kā saka tautas gudrība, viss dzīvē ir jāizmēģina. Vilciens izskatās gana normāls, kā jau vilciens. Šoferītis ienes kupejās mūsu čemodānus un mēs atvadāmies no jaukā “pārīša”, lai dotos tālāk savā ceļojumā. Mūs sagaida ļoti laipna vilciena pavadone, kura jau ir iepazinusies ar informāciju un zina, ka esam “ārzemnieki”. Tāpēc viņa nolēmusi nodrošināt mums vislabāko iespējamo uzņemšanu – VIP. “Ļoti mīļi no viņas puses”. Pavadone pat mēģina pateikt pa kādam vārdam arī angliski, esam patiesi iepriecināti un pārsteigti.
Pēc brītiņa laipnā un smaidīgā pavadone katram atnes paciņu ar visiem nepieciešamajiem tualetes piederumiem, kā arī glāzīti un tējas paciņu. Cik patīkams pārsteigums! Izsaiņojam savas paciņas un gluži kā bērni, kas saņēmuši dāvanu no Ziemassvētku vecīša, priecājamies par matu ķemmi un apavu lāpstiņu, kas nāk komplektā paciņai.
Drīz vien viņa atkal ir klāt un rāda, kur atrodas gultas veļa – GULTAS VEĻA! Svaiga, smaržīga, iepakota slēgtā pakā ar zīmogu. Pašiem gan tā jāsaklāj uz savām lāviņām (gultām, kušetēm vai kā sauc to vietu, uz kuras guļ), bet mūs laipni pamāca un parāda, kā to izdarīt un pat palīdz. Pēc tam mūs aizved ekskursijā un parāda, kur atrodas tualete, kā regulēt lampiņu pie savas lāviņas un siltumu kupejā. Tad atnes mums tējas glāzi, šokolādi un smaidīga dodas tālāk, piebilstot, ka vienmēr varam pie viņas vērsties.
Saklājam savas gultas un dodamies gulēt. Izrādās, vilcienam braucot – tas šūpojas un mazliet grab. Atgriežas sen aizmirstas sajūtas, liekot justies kā bērnībā, kad miegs atnāk pats.
…un kā sen aizmirstā pagātnē, vai pat citā dzīvē, kad gribas sev iekniebt, lai pārbaudītu, vai tas tiešam notiek ar mani.
